Kārlis Ieviņš. Piezīmes » Joki

Kā es netīšām kļuvu par vadošu spēlētāju vietējā atslēdznieku portālu tirgū

Karlis Ievins — Mon, 18 Oct 2010 21:19:31 +0000

Pagājušā semestra beigās, man, priekšmetā “Cilvēka un datora saskarne” bija jāizveido kādas programmas interfeiss. Tā kā ikdienā strādāju par web izstrādātāju, protams, veidoju tīmekļa portāliņu. Nezinu kāda muša man tobrīd bija iekodusi, bet pirmā ideja, kas man ienāca prātā, bija veidot atslēdznieka pakalpojumu pasūtīšanas portāla saskarni (piekritīsiet, ka tā ir visai specifiska lietiņa).

Šķiet, ka tobrīd biju ļoti saiedvesmojies no Conversion Rate Experts gudrībām un Lētāk pašam tipa “single purpose” vietnēm. Jebkurā gadījumā, tā nu pāris vakaros, balstoties uz internetā nozvejota dizaina šablona, tika saveidots bezgala vienkāršs portāliņš. Atceros, ka rezultāts sanāca mazliet neveikls, jo man nācās ar varu tur iespiest vairāk elementus, nekā tur prasītos.

Katrā ziņā ar rezultātu es biju apmierināts, jo, manuprāt, izskatījās visai pārliecinoši un pirkt mudinoši. Es pat ievietoju lapas augšējā stūrī savu īsto telefona nr., jo tobrīd neredzēju iemeslu to nedarīt. Galu galā lapa bija paredzēta tikai ātrādīšanai pasniedzējam.

Pēc ieskaites, es iemetu saiti uz savu garadarbu iekš sekoman.lv. Un tad laimīgi par to visu aizmirsu.

Līdz šīs 6dienas rītam…

, kad manā telefonā sāka zvanīt nepazīstams numurs. Tur zvanīja kāda sieviete. Viņa vēlējās noskaidrot, vai ES varot nomainīt arī vārtiņu atslēgu. eh?! Pieklājīgi paskaidroju, ka ir notikusi kļūda un es noteikti ar to nenodarbojos.

Paiet 10 sekundes un telefons atkal zvana.

Atkal tā pati sieviete, tikai šoreiz viņa ir nepiekāpīgāka un piemin interneta adreses, kaut kādu “SIA Atslēga” utt. Vēlreiz paskaidroju, ka neko nezinu, tomēr procesā manī sāk rasties aizdomas.

Metu brokastis pie malas un dodos pie interneta, lai pārbaudītu savas aizdomas. Un re. Kā izrādās, tad mans mājas darbs ir atrodams google, kas pats par sevi nebūtu nekāds brīnums, jo tomēr viena saite (tā, kuru iemetu iekš sekoman.lv/karlis ) uz šo lapu iet, tādad google to var atrast. Lielais joks ir tas, ka šī niecīgā lapele ir 8.vietā, tātad pirmajā rezultātu lapā (!!!). Varat droši paši pameklēt “Atslēdznieka pakalpojumi” un paskatīties paši.

Latvijas internets ir tik smieklīgi sīks, ka būt augstā vietā pēc kāda atslēgas vārda Google, acīmredzot, neprasa lielu darbu. Pāris mēnešu laikā, droši vien varētu tikt arī pirmajā vietā. Kāds vēlas pirkt reklāmas vietu savam atslēdznieku portālam? :p Apmaksu var veikt kolas bundžiņās vai snikeros.

Āh. Un tiem, kas nepamanījā augšpusē, tad atslēdznieka pakalpojumi ir “pasūtāmi” sekojot saitei.

Smieklīga animācija par zaķīti.

Karlis Ievins — Thu, 21 Feb 2008 22:27:59 +0000

Pievērsiet uzmanību tam kā zaķītis ļepato un zilonīša snuķim, kad viņi ieskrienas ar to vilciena veidīgo brīnumu…

[yt]FFuitd30vH4[/yt]

Pablo Francisko – balstiņa no filmu priekšskatiem.

Karlis Ievins — Sat, 30 Jun 2007 20:35:35 +0000

Iesaku noskatīties, tiešām smieklīgi.

[yt]ZPBvFXf9Q2U[/yt]

Konans ciemojas Intel

Karlis Ievins — Mon, 07 May 2007 18:03:07 +0000

Viens no maniem mīļākajiem komiķiem – Conan O’Brien (un no retajiem man zināmajiem), bija aizgājis paviestoties pie Intel. Tā tīri neslikti paņirgājās par darba apstākļiet tur, gairlaicību, darbiniekiem (citējot “nerds”) utt. Visumā jautri.

[yt]lvv28t8WR4E[/yt]

Bērnu iegribas un metodes

Karlis Ievins — Sat, 14 Apr 2007 08:56:16 +0000

ņemts no EOZ. Ir vērts lasīt visu to garo penteri. Ticiem man..

Maršruta taksometrs pilns ar pasažieriem, visi klusē un savā nodabā kaut ko domā.Pieturā atbrīvojas vieta uzreiz aiz vadītāja un tajā apsēžas jauna sieviete, apmēram 22-23 gadus veca ar savu 4 gadus veco meitiņu. Viņa sēž ar muguru braukšanas virzienā, ar seju pret visiem pārējiem pasažieriem. Tikko maršruta taksometrs izkustās, mazā meitenīte sāk činkstēt: “Mammu, nu nopērc man bārbiju.. Lūdzu, nopērc..” Pie tam, dara to neatlaidīgi un visdažādākajās tonalitātēs. Visiem pasažieriem šī īdēšana jau krietni bija līdz brošai, kad beidzot māmiņa neiztur un asā tonī atcērt: “Nu priekš kam tev bārbija? Tev mājās jau ir trīs bārbijas!”

Šajā brīdī meitenītes stratēģija mainījās. Viņa sapūtās un apklusa. Vēl pēc pāris pieturām dusmīgā balsī ierunājās: “Ja tu nenopirksi man bārbiju, es par tevi kaut ko pastāstīšu vecmāmiņai!”
Māmiņa – nu ko tad tu tādu viņai par mani pastāstīsi?..
Meita – pastāstīšu, pastāstīšu. Es kaut ko redzēju.

Visi pasažieri saausījās un ar aizturētu elpu sekoja, kas notiks tālāk.

Māmiņa – nu un ko tad tu redzēji?
Meita – es redzēju kā tu vakar tētim bučoji pincīti!

Maršruta taksometru pāršalca smieklu vētra, sieviete apturēja taksometru, piesarkusi paķēra meitu padusē un izleca ārā no busiņa.

Domājiet ar to viss beidzās? Ne tuvu! Viņas vietā iekāpa vīrietis ar savu apmēram 8 gadus veco dēlu. Visi pasažieri turpināja mocīties smieklu konvulsijās, vīrietis, protams, neko nesaprata un tikai dumji smaidīja.

Pēkšņi dēls ierunājas: “Tēti, nu nopērc man zaldātiņus..”

Taksometra pasažieri ierēcās ar divtik lielu jaudu, šoferim bija jāaptur taksometrs, jo viņš no smiekliem nevarēja pabraukt.
Kad šoferis bija atguvis elpu un varēja jau parunāt, viņš pagrieza pret salonu savu piesarkušo seju un ar smieklu asarām acīs paziņoja: “Vecīt, tu labāk viņam nopērc tos zaldātiņus – tici man, tā būs labāk!”

Vīrietis ar dēlēnu brauca vēl pāris pieturas, visi pasažieri locījās smieklos, bet viņš skatījās uz pārējiem ar dziļu neizpratni acīs.

Pilnīgs vāks…