Grasos to visu lasīt pa ceļam uz darbu, kā arī citos gaidāmajos brīžos. Piedāvāju arī pārējiem to novilkt kā PDF vai ePub formāta improvizētu e-booku (esmu iesācējs darbā ar e-bookiem. Ja ePub ir kādas problēmas, padod ziņu komentāros).

PDF

ePub

P.S Man nudien nepieder nekādas tiesības uz šo saturu, bet cerēsim, ka trim džentlmeņiem nebūs nekādi iebildumi.

Pirmais no tiem bija īsziņa, kura man mēģināja iestāstīt, ka esmu laimējis 300 Ls. Paldies, es neuzķēros uz līdzīgiem jokiem vēl pagājušajā tūkstošgadē, kad iemaldījos skolas datorklasē un tiku pie interneta, neuzķeršos arī tagad. Neesmu drošs, bet es pieņemu, ka pazvanot uz šo numuru tev tiks noplēsts lats par zvanu vai kas tāds. Es neesmu no tiem, kas uzskata, ka SMS spams ir neiedomājams privātuma pārkāpums, bet nu forši tas nav.

Otrais mani sagaidīja pastkastītē, kur visa kā parasti ir tik daudz, ka var pat torni uzcelt (kam gan es esmu metis mieru). Arī nevajadzīgs, reklamējošs štrunts (otrā pusē ir kalendārītis), tomēr, tas pārmaiņas pēc ir pat gandrīz mazliet jauks un kādam varētu būt noderīgs.

Par ieraksta jēgu gan neesmu pārliecināts, bet sagribējās kaut ko uzrakstīt. Laimīgu jauno gadu utt.

Šķiet, ka tobrīd biju ļoti saiedvesmojies no Conversion Rate Experts gudrībām un Lētāk pašam tipa “single purpose” vietnēm. Jebkurā gadījumā, tā nu pāris vakaros, balstoties uz internetā nozvejota dizaina šablona, tika saveidots bezgala vienkāršs portāliņš. Atceros, ka rezultāts sanāca mazliet neveikls, jo man nācās ar varu tur iespiest vairāk elementus, nekā tur prasītos.

Katrā ziņā ar rezultātu es biju apmierināts, jo, manuprāt, izskatījās visai pārliecinoši un pirkt mudinoši. Es pat ievietoju lapas augšējā stūrī savu īsto telefona nr., jo tobrīd neredzēju iemeslu to nedarīt. Galu galā lapa bija paredzēta tikai ātrādīšanai pasniedzējam.

Pēc ieskaites, es iemetu saiti uz savu garadarbu iekš sekoman.lv. Un tad laimīgi par to visu aizmirsu.

Līdz šīs 6dienas rītam…

, kad manā telefonā sāka zvanīt nepazīstams numurs. Tur zvanīja kāda sieviete. Viņa vēlējās noskaidrot, vai ES varot nomainīt arī vārtiņu atslēgu. eh?! Pieklājīgi paskaidroju, ka ir notikusi kļūda un es noteikti ar to nenodarbojos.

Paiet 10 sekundes un telefons atkal zvana.

Atkal tā pati sieviete, tikai šoreiz viņa ir nepiekāpīgāka un piemin interneta adreses, kaut kādu “SIA Atslēga” utt. Vēlreiz paskaidroju, ka neko nezinu, tomēr procesā manī sāk rasties aizdomas.

Metu brokastis pie malas un dodos pie interneta, lai pārbaudītu savas aizdomas. Un re. Kā izrādās, tad mans mājas darbs ir atrodams google, kas pats par sevi nebūtu nekāds brīnums, jo tomēr viena saite (tā, kuru iemetu iekš sekoman.lv/karlis ) uz šo lapu iet, tādad google to var atrast. Lielais joks ir tas, ka šī niecīgā lapele ir 8.vietā, tātad pirmajā rezultātu lapā (!!!). Varat droši paši pameklēt “Atslēdznieka pakalpojumi” un paskatīties paši.

Latvijas internets ir tik smieklīgi sīks, ka būt augstā vietā pēc kāda atslēgas vārda Google, acīmredzot, neprasa lielu darbu. Pāris mēnešu laikā, droši vien varētu tikt arī pirmajā vietā. Kāds vēlas pirkt reklāmas vietu savam atslēdznieku portālam? :p Apmaksu var veikt kolas bundžiņās vai snikeros.

Āh. Un tiem, kas nepamanījā augšpusē, tad atslēdznieka pakalpojumi ir “pasūtāmi” sekojot saitei.

Šonakt es tā pa īstam pirmo reizi debesīs spēju izšķirt mazo sarkano planētu. Esmu sajūsmā. Turklāt tagad, kad tā stāv tik tuvu blakus mēnesim, var lieliski saprast, cik episka ir apņemšanās tur nosēdināt cilvēka vadītu aparātu. Mēnesis ir maziņš, bet izskatās liels, jo ir tuvu tuvu. Marss ir daudz daudz lielāks par mēnesi, bet izskatās relatīvi niecīgs. Kārlis ir sajūsmā.

Tik tuvu un tik labi apskatāms, Marss atkal būs tikai 2012. gadā.

Rekur mazliet vairāk @ msnbc

Kas ir sadarīts

2009. gada martā, kad es metu mieru blogošanai, relīzei tuvojās mans pirmais lielais projekts kā programmētājam manā darba vietā – daudzspēlētāju spēle Pentagons.lv. Uhh. cik tas bija aizņemts laiks. Spēle bija liels liels panākums, par spīti dažen dažādām likstām, kā rezultātā šobrīd tā ir piedzīvojusi vairāk inkarnācijas nekā es spēju saskaitīt. Ja pieskaita draugiem.lv esošās versijas, tad kopumā būs vairāk kā 100 000 spēlētāju, kas priekš pirmā projekta un Latvijas laikam nav tik slikti.

Vēl ir daudz strādāts pie sekoman.lv dažādām iespējām, kā arī viena otra cita portāla.

No profesionālā viedokļa tādad viss ir gājis ļoti ļoti labi.

Turpinot par mazliet garīgākām vērtībām. Esmu redzējis un galvā uzrakstījis recenzijas daudzām lieliskām filmām(ar District 9 un Inglorius Basterds priekšgalā), nemaz nerunājot par mūzikas albumiem (Pēdējā laikā esmu krtis uz veciem U2 gabaliem un Noru Džounsu), bet diemžēl nekas no tā visa nav tapis pierakstīts uz papīra.

Manā dokumentu mapītē mētājas arī divi aizsākti ceļojumi apraksti, no kuriem pirmajam – par Norvēģiju, visticamāk nekad neredzēt dienas gaismu, par spīti faktam, kas tas ir uzrakstīts, bet tikai jāsakārto. Savukārt par neseno Londonas apciemojumu es vēl ceru uzrakstīt. Šobrīd esmu ticis tikai līdz piezīmju izveidošanai.

Kas labs izlasīts

Lasījis esmu relatīvi maz, vasarā vēl dažas grāmatas nolauzu, bet kopš beigusies ūdenspīpes un balkonu sezona, kaut kā nesanāk. Tomēr no labākajām grāmatām, ko es esmu nolauzis varu minēt fantastisko “Pēdējais Elfs” un “Pēdējais Orks”, kuras, maigi izsakoties, “norāva jumtu”.

Šobrīd kaudzītē stāv un daļēji izlasītas ir: Kastro biogrāfija, Markesa stāstu krājums, Myths of Innovation un vēl šis tas. Kādreiz arī draudzenei ir plāns atņemt paša dāvināto “Into The Wild”. (iesaku noskatīties vismaz filmu)

Kas ir ieplānots

Šobrīd esmu vairāk vai mazāk nofokusējies uz ar darbu saistītu tematiku, pētu dažādas SEO(riebjas šis saīsinājums. skan lēti un modīgi) lietiņas, lasu par webmarketingu (kā jau visi), darbojos ap visādām AJAX lietiņām (ir doma pētīt tā piedāvāto alternatīvu efektivitāti iekš kursa darba.).

Bet kas ir pats galvenais, esmu sapratis, ka manas interesas ir pārāk nofokusējušās ļoti loģiskā un praktiskā virzienā, tādēļ es atdzīvinu blogu, lai prātuļotu par filmām, mūziku un citām nepraktiskām lietām. bum.

Iesaku

Kamēr vēl nekas daudz nav sarakstīts, iesaku uzmest aci manam sekoman.lv profilam, kur es ikdienā rakstos (tas viss tiek mirrorts arī tajā otrā, tikai meklējot @Kievins), tikmēr iesaku uzmet aci manai listei ar lietām, kuras esmu atzīmējis kā lasīšanas vērtas.

No manas sesijas laika apsēstības ar Polārajām lietām. Dzīve iekš McMurdo un citas interesantas lietas.

Kā Evans mēģināja pazust, bet internets viņam to neļāva. Wired eksperiments.

No Maskavas līdz Vladivostokai ar vilcienu. Video.

Kā Apple sanīdās ar Google un sākās mūsu laika lielākais karš par ietekmi IT industrijā.

Beeeeet ne šoreiz. Šajā video rullītī ir redzams kaut kas tik satriecoši pārgalvīgs, ka skatoties kājas tirpst un žoklis atkaras.

Ik pa brīdim iedomājos, ka sāku just ekonomiskās krīzes iespaidu uz visu notiekošo. Vairāk gan skatoties uz to, kā iet citiem. Diez ko forši nav.

*bilde

Un vēl skolā ir tik tik daudz jāapjēdz. Visādas ellīgas matemātikas.. Un tad vēl ir jākodē portāls. Un vēl viens milzīgs mājasdarbs. Un vēl daudzi citi mājas darbi. Un tas viss ir jākodē…

Darbā vismaz so far viss ir labi. Šādas tādas pārmaiņas, pie kurām var nākties pierast, bet nu tā jau viss ir labi. Sekoman.lv baigi ir aizgājis.. Turklāt tur ir forša tauta novākusies. Daudz, daudz jautrāk un mājīgāk kā twitterī.

Un vispār ir dziļš nogurums. Pat par spīti visām brīvdienām. Sniegs liek raudzīties uz lietām drusku optimistiskāk, ja vien dēļ tā nav slapjas kājas.

Vēl aizvien griežu uz riņķi A Hundred Million Suns, tiesa nu jau mazāk intensīvi.. Tomēr savu mīļāko dziesmu no albuma esmu noklausījies jau 231 reizi šī mēneša laikā. If There’s A Rocket Tie Me To It

Tad vēl visādas dziļas domas utt.. Šodien esmu pārāk tāds melanholiski apātiski dīvains, lai kaut ko jēdzīgu rakstītu.. Un diezin vai šis ieraksts kādam baigi arī interesēs.. Par atbaidīšanu parūpēsies virsraksts.

eehz. Gulēt. Nē. Medusmaize un tad gulēt. jā.

P.S Man tagad ir jaunais @ ievins .lv meils. un daļai ģimenes locekļu ar.

P.S.S Testēju Sekoman.lv pluginu. tiesa dizainu es tādu smagi neveiksmīgu saveidoju, bet gan jau piestrādāšu. Nav man CSS skilza. Bet nāksies iegūt. Pie tik daudz kā ir jāpiestrādā.

*Bilde – tired (noguris). aizņēmos no clipproject.info

“Remember, remember the fifth of November,

The gunpowder, treason and plot,

I know of no reason

Why the gunpowder treason

Should ever be forgot.”

Un atceras to vēl aizvien. Un neaizmirsīs ar’.

“Šodien ir parasta slinka sestdiena. Es nolemju nokāpt lejā līdz virtuvei, lai uztaisītu sev krūzi tējas. Jau sniedzoties pēc ierastās piparmētru tējas paciņas, kurā atlikuši pārdesmit vecie labie maisiņi, ieraugu neparasta izmēra paciņu. Metu piparmētras pār plecu un grābju kruto jaunā stila paciņu un veru vaļā. Skatos, ka tur ir iekšā ir piramīdas formas maisiņi. Nepacietīgi es apleju vienu tādu ar karstu ūdeni, pacilāju augšup lejup, procesā priecājoties par to, ka šie maisiņi tējā turas daudz stablilāk, lenāk grimst un vispār ir veidota no citāda materiāla. Tad es pagaršoju tēju un saprotu, ka nekad vairs nedzeršu citu tēju. Vecie maisiņi taču ir pilnīgs “oldskūls” . “

Droši vien apmēram šādu reakciju no patērētāja gaidīja Lipton inženieri, kas tā vietā, lai būvētu raķetes vai tiltus, pavadīja neskaitāmas nedēļas izstrādājot jaunu, “inovatīvu” versiju kaut kam, kas tāpat strādā lieliski. Sagaidīja? Ne tuvu tam. Interesi toties izraisīja.

Cik dzirdēju, tad šos piramīdas maisiņus arī kaut kur reklamējot, tomēr es neesmu neko tādu iepriekš manījis.

Tomēr tas ir stulbi.  Cilvēki, kas pavadīja dies vien zin, cik ilgu laiku izgudrojot šo tējas maisiņu takš visi ir kvalificēti inženieri. Viņi varēja pavadīt savu laiku darot kaut ko tiešām vērtīgu. Tā vietā viņi vienkārši pelnīja naudu radot kaut ko, kas uz mirkli sagrābs cilvēku interesi (es esmu pierādījums tam, ka tas arī viņiem izdevās).

Ja šos tējas maisiņus uztvertu tāpat kā uztver jaunievedumus tehnoloģiju jomā, tad tagad kāds jau būtu izveidojis šim tematam veltītu portālu, kurā kaislīgi debatētu veco tējas maisiņu piekritēji sakot, ka jaunie ir domāti tikai zīmuļiem, bet piramīdu lietotāji tos otrus uzskatītu par novecojušiem “krabjiem”, kuri vienkārši nevar atļauties jaunos, stilīgos tējas maisiņus, un tāpēc cepas.

Es sekoju līdzi jaunākajām tehnoloģijām, tāpēc nākošreiz dzerot tēju ārpus mājas es paprasīšu oficiantei vai šī tēja ir gatavota ar piramīdas formas maisiņiem. Ja viņa atbildēs, ka nav, tad es augstprātīgi paskatīšos viņas virzienā, vienlaicīgi nodomājot, cik gan nožēlojami atpalicis šeit viss ir, un došos prom. Lūk tā. Lai dzīvo mūsdienu bezjēdzīgā zinātne.

P.S bildes nav sevišķi fantastiskā kvalitātē, bet nu man bija slinkums dedzināt gaismas un meklēt kur atstutēt aparātu, lai bez zibenes visu smuki sabildētu.

Koncerts notika Svētdien, Powerline arēnā, Hambrgā. Biļetes biju iegādājis jau labi sen, attiecīgi pasākums arī tika gaidīts jau ilgi ilgi. Mana vieta bija augšējā stadiona lokā, pa kreisi no skatuves. Attālums varbūt arī paliels, bet redzamība bija ļoti laba. Jāpiebilst, ka Koncerts bija izpārdots. Tāpēc ar netiku pie vietas pūlī.

Coldplay sāka koncertu ar dziesmu Life in Technicolor, turklāt tai skanot viņi vēl atradās aiz tāda kā priekšskara. Dziesmas beigās tas nokrita un uzreiz sākās Violet Hill, kas arī ir pirmais singls no albuma Viva la Vida.

Tā viņi turpināja pārmaiņus miksējot dziesmas no Viva La Vida un vecākiem albumiem. Pūlis bija relatīvi atsaucīgs, bet šķita, ka es esmu vienīgais, ka tribīnēs aktīvi dzied līdzi un vispār nevar nosēdēt mierā.

Bija arī vairāki negaidīti mirkļi. Piemēram, vienā brīdī pēc dziesmas visa grupa ar miesas sargiem aizskrēja uz pavisam otru arēnas galu un apstājās vidējā loka stūrī pie kāpnēm. Viņi nokomentēja, ka priekšā stāvošie jau viņus ir atskatījušies, un tagad lai iespēja uz viņu neglītajiem ģīmjiem palūrēt tiek arī pārējiem. Tā nu viņi tur 4 saspiedušies kā kroga dziedoņi nospēlēja The Scientist. Pēc tam vēl bija īsa, īru pubu stila dziesmiņa, kuru dziedāja bundzienks, bet Kriss Mārtins spēlēja mutes ermoņikas.

Vēlāk koncertā tika izslēgtas visas gaismas, atskaitot dažus prožektorus, kas notēmēti uz Mārtinu, kurš spēlēja klavieres. Un tā kādas 2 min. Klavieres viņš spēlēja ļoti meistarīgi, vismaz no nepratēja skatpunkta noteikti. Tad negaidīti viņš sāk spēlēt Viva La Vida pirmās notis, ieslēdzās gaismas un publika vienkārši “uzsprāgst”.. ģeniāli.

Es esmu bijis uz diezgan daudziem koncertiem, tomēr es nekad nekad nebiju redzējis, ka kāds tik enerģiski ņemtos pa skatuvi, kā to darīja Mārtins. Viņš streipuļoja kā dzērājs, lēkāja, meta kūlēņus, gulēja un ko tik vēl ne. Es brīžiem nespēju saprast, kā viņš pamanās noturēties uz skatuves atmuguriski skrienot un lēkājot.

Publika gan visumā nebija sevišķi atapīga. Lielais vairums vāciešu tā arī nesaprata, kad viņiem ir vienā balsī jādzied līdzi utt. Katrā gadījumā koncerts bija ārprātīgi iespaidīgs. Labākais uz kādu jebkad esmu bijis.

Un un un, kad publika viņus pasauca atpakaļ, tika nospēlēta arī Yellow. Aiz sajūsmas gandrīz apkritu. Fantastiski.

Nu ja. Sapnis piepildīts.