“Šodien ir parasta slinka sestdiena. Es nolemju nokāpt lejā līdz virtuvei, lai uztaisītu sev krūzi tējas. Jau sniedzoties pēc ierastās piparmētru tējas paciņas, kurā atlikuši pārdesmit vecie labie maisiņi, ieraugu neparasta izmēra paciņu. Metu piparmētras pār plecu un grābju kruto jaunā stila paciņu un veru vaļā. Skatos, ka tur ir iekšā ir piramīdas formas maisiņi. Nepacietīgi es apleju vienu tādu ar karstu ūdeni, pacilāju augšup lejup, procesā priecājoties par to, ka šie maisiņi tējā turas daudz stablilāk, lenāk grimst un vispār ir veidota no citāda materiāla. Tad es pagaršoju tēju un saprotu, ka nekad vairs nedzeršu citu tēju. Vecie maisiņi taču ir pilnīgs “oldskūls” . “

Lasīt tālāk..

Guten Tag! Tikko kā atgriezos no 6 dienas garas dzīvošanās pa Vācijas ziemeļdaļu. Izvazājos pa  Brēmeni un Hamburgu, izklaidējos, pagaršoju visus vietējos alus, gaļas brīnumus un citas lietas, maķenīt iepirkos, bet par to visu vēlāk. Galvenais iemesls, kādēļ es uz šo laiku pazudu no Latvijas bija Coldplay koncerta apmeklējums.

Koncerts notika Svētdien, Powerline arēnā, Hambrgā. Biļetes biju iegādājis jau labi sen, attiecīgi pasākums arī tika gaidīts jau ilgi ilgi. Mana vieta bija augšējā stadiona lokā, pa kreisi no skatuves. Attālums varbūt arī paliels, bet redzamība bija ļoti laba. Jāpiebilst, ka Koncerts bija izpārdots. Tāpēc ar netiku pie vietas pūlī.

Coldplay sāka koncertu ar dziesmu Life in Technicolor, turklāt tai skanot viņi vēl atradās aiz tāda kā priekšskara. Dziesmas beigās tas nokrita un uzreiz sākās Violet Hill, kas arī ir pirmais singls no albuma Viva la Vida.

Tā viņi turpināja pārmaiņus miksējot dziesmas no Viva La Vida un vecākiem albumiem. Pūlis bija relatīvi atsaucīgs, bet šķita, ka es esmu vienīgais, ka tribīnēs aktīvi dzied līdzi un vispār nevar nosēdēt mierā.

Bija arī vairāki negaidīti mirkļi. Piemēram, vienā brīdī pēc dziesmas visa grupa ar miesas sargiem aizskrēja uz pavisam otru arēnas galu un apstājās vidējā loka stūrī pie kāpnēm. Viņi nokomentēja, ka priekšā stāvošie jau viņus ir atskatījušies, un tagad lai iespēja uz viņu neglītajiem ģīmjiem palūrēt tiek arī pārējiem. Tā nu viņi tur 4 saspiedušies kā kroga dziedoņi nospēlēja The Scientist. Pēc tam vēl bija īsa, īru pubu stila dziesmiņa, kuru dziedāja bundzienks, bet Kriss Mārtins spēlēja mutes ermoņikas.

Vēlāk koncertā tika izslēgtas visas gaismas, atskaitot dažus prožektorus, kas notēmēti uz Mārtinu, kurš spēlēja klavieres. Un tā kādas 2 min. Klavieres viņš spēlēja ļoti meistarīgi, vismaz no nepratēja skatpunkta noteikti. Tad negaidīti viņš sāk spēlēt Viva La Vida pirmās notis, ieslēdzās gaismas un publika vienkārši “uzsprāgst”.. ģeniāli.

Es esmu bijis uz diezgan daudziem koncertiem, tomēr es nekad nekad nebiju redzējis, ka kāds tik enerģiski ņemtos pa skatuvi, kā to darīja Mārtins. Viņš streipuļoja kā dzērājs, lēkāja, meta kūlēņus, gulēja un ko tik vēl ne. Es brīžiem nespēju saprast, kā viņš pamanās noturēties uz skatuves atmuguriski skrienot un lēkājot.

Publika gan visumā nebija sevišķi atapīga. Lielais vairums vāciešu tā arī nesaprata, kad viņiem ir vienā balsī jādzied līdzi utt. Katrā gadījumā koncerts bija ārprātīgi iespaidīgs. Labākais uz kādu jebkad esmu bijis.

Un un un, kad publika viņus pasauca atpakaļ, tika nospēlēta arī Yellow. Aiz sajūsmas gandrīz apkritu. Fantastiski.

Nu ja. Sapnis piepildīts.