Viens attēls esot vērts 100 vārdus, tā kā šoreiz lieki nedzesēšu muti. Visus attēlus ir uzņēmis Skots Nutters, par kura piedzīvojumiem varat lasīt viņa blogā: Scott of the Antarctic.

Makmurdo. Neizskatās tik iespaidīgi kā varētu gaidīt, ne? Tā ir vasara.

Šis tas no autoparka

Ivan the TeraBus. CIk noprotu, tad tehniskais aprīkojums tur ir pavecs.

Ivan the Terabus no iekšpuses

Glābšanas būdiņas, kas izvietotas pastaigu taku malās. Saucās Apple Hut. Ābolu būda

Lidlauks

Bārs. Makmurdo it kā esot viens no lielākajiem alkohola patēriņiem pasaulē, rēķinot vidēji uz iedzīvotāju. Tur ir trīs bāri.

Visu pilsētai vajadzīgo, tajā skaitā degvielu ar kuru pilsēta tiek apkurināta un nodrošināta ar elektrību, reizi gadā atved liels kravas kuģis.

Būtībā tas arī viss. Internetā bilžu ir daudz, tā kā droši varat pameklēt paši. Šīs vismaz ir ļoti autentiskas. Līdz nākamajai reizei.

]]> http://karlis.ievins.lv/antarktida-mcmurdo-bildes/feed/ 2 http://karlis.ievins.lv/antarktida-agrinie-polarpetnieki-sekletons-amundsens-un-skots/ http://karlis.ievins.lv/antarktida-agrinie-polarpetnieki-sekletons-amundsens-un-skots/#comments Wed, 31 Mar 2010 21:16:39 +0000 Karlis Ievins http://www.karlis.ievins.lv/?p=377 Īss ieskats Antarktīdas izpētes vēsturē, pārsvarā koncentrējoties uz galvenajām ekspedīcijām un to vadītājiem.

Šis ir otrais zināšanu sistematizācijai un informācijas pieglabāšanai paredzētais raksts par Antarktīdu un citām ar polārpētniecību saistītām lietām. Sērijas pirmais (ar nožēlu jāsaka, ka arī visnotaļ haotiskais) raksts ir lasāms šeit: Antarktīda un citas aukstas vietas. Ievads

Terra Australis Incognita – Nezināmā dienvidu zeme

Antarktīda ir pēdējais cilvēka atklātais kontinents, kura eksistence ilgu laiku bija strīdu objekts. Interesanti, ka Antarktīdu tomēr iekļāva ļoti daudzās agrīnajās pasaules kartēs, saucot to par Terra Australis.

Pirmais cilvēks, kas šķērsoja Antarktisko loku, bija Džeims Kuks, bet viņš piekļuva tikai tik tuvu, lai uzmestu aci salām, kuras atrodas netālu no paša kontinenta. Pirmie, kas tiešām redzēja Antarktīdu savām acīm, bija krievu ekspedīcijas, kuru vadīja Mihaels Lazarevs un  Faddejs Bellingshausens, dalībnieki 1820. gadā. Interesanti, ka Krievija ir rezervējusi tiesības pieteikt teritoriālas pretenzijas uz visām krievu atklātajām teritorijām Antarktīdā, ko teorētiski varētu traktēt arī kā pieteikumu uz visu kontinentu. Skatīt teretoriālie pieteikumi.

Aptuveni gadu pēc šīs krievu ekspedīcijas, amerikāņu kapteinis Džons Deivis bija pirmais cilvēks, kas spēra soļus uz šī kontinenta. Īstā jautrība gan sākās tikai kādus 70. gadus vēlāk…

Dienvidpola sasniegšanas mēģinājumi

Pirmā ekspedīcija, kas centās sasniegt dienvidpolu, bija britu organizētā “Discovery” (1901–1904), kuru vadīja Roberts Falkons Skots (Robert Falcon Scott). Ekspedīcija sasniedza 857km attālumu no dienvidpola, pirms nolēma griezties rinķī un mest mieru.

Otrā britu ekspedīcija “Nimrod” notika 1907-09. gadā un to vadīja Sers Ernests Šekletons (Ernest Shackleton), kurš piedalījās arī Skota ekspedīcijā. Šī ekspedīcija lielākoties tika finansēta no privātiem un sponsoru līdzekļiem, bez sevišķa Lielbritānijas atbalsta, pretstatā Skota mēģinājumam dažus gadus iepriekš.  Šekletons izsēdās krastā turpat, kur to bija darījusi arī iepriekšējā britu ekspedīcija. Tur tika uzslieta saliekamā bāzes nometne, kura vēl aizvien ir saglabāta tieši tāda, kāda tā ir. Šeit var apskatīt tīri jēdzīgas bildes.

Slavenais šekletona sludinājums par ekspedīcijas dalībnieku meklēšanu

Šekletons aprēķināja, ka no bāzes nometnes būs jāmēro 2,767km jeb kādus 30km dienā. Tika noteikts, ka gājiens turp un atpkakaļ prasīs aptuveni 110 dienas. 73. dienā, kad bija sasniegts 180km attālums no dienvidpola, ekspedīcija griezās atpakaļ, jo citādāk nebūtu pieticis pārtikas atpakaļceļam. Šekletona ekspedīcijas atpakaļceļš bija ļoti smags, turklāt bija jūtams pārtikas trūkums. “Mēs bijām kļuvuši tik tievi, ka mūsu kauli sāpēja no gulēšanas uz sniega”, rakstīja Šekletons. Beigu beigās gan visiem četriem gājiena dalībniekiem izdevās atgriezties bāzes nometnē.

Šekletona ekspedīciju noteikti var uzskatīt par izdevušos, pat ja netika sasniegts tās galvenais mērķis – dienvidpols. Paralēli gājienam uz polu, otra komanda veica nopietnu zinātnisko darbu, kurš rezultējās magnētiskā dienvidpola noteikšanā un sasniegšanā.

Sacensība: Amundsens pret Skotu

Šo stāstu noteikti lielais vairums ir dzirdējis, tomēr noteikti nenāks par ļaunu to atstāstīt precīzāk nekā to darīja ģeogrāfijas skolotājs, kuram varbūt todien bija liels slinkums gari runāt.

Amundsens ekspedīcijas laikā

Īsā versija ir vienkārša – Skots un Amundsens (Roald Amundsen) centās nokļūt līdz dienvidpolam, pirms to izdara otrs, Amundsenam viss izdevās lieliski, bet Skots piedzīvoja virkni ar neveiksmēm, kas beidzās ar viņa un viņa biedru komandas nāvi.

Gatavošanās ceļam

Patiesībā gan lietas nebija tik vienkāršas. Skots savu ekspedīciju “Terra Nova” (1910–1913) sāka kaldināt pēc tam, kad parādījās ziņas par Šakletona ekspedīcijas panākumiem, un to, cik maz tai trūka līdz polam. Šoreiz lielāko daļu līdzekļu gādāja sponsori, tomēr daļu no šīs summas garantēja arī Lielbritānijas valdība. Mūsdienu naudas izteiksmēs šī ekspedīcija maksāja aptuveni 3 miljonus USD.

Paralēli tam Amundsens atlika citas ekspedīcijas īstenošanu, lai nenokavētu iespēju paspēt uz dienvidpolu pirms tur nonāk kāds cits. Amundsena ekspedīciju neoficiāli dēvē tajā izmantotā kuģa vārdā – “Fram”. Pirms tam viņš bija kļuvis par pirmo cilvēku, kam izdevies šķērsot tā saukto “ziemeļu pāreju” – jūras ceļu, kas atrodas starp Kanādas austrumu un rietumu polārajiem apgabaliem. Šo ceļu pirms Amundsena neveiksmīgi bija mēģinājuši atklāt ļoti daudz slavenu pētnieku.

Skots par Amundsena iesaistīšanos cīņā uzzināja tikai tad, kad, esot Sidnejā, saņēma slaveno telegrammu:

“BEG TO INFORM YOU FRAM PROCEEDING ANTARCTIC — AMUNDSEN”

Patiesībā par Amundsena plāniem zināja ļoti neliels cilvēku pulciņš, jo pat kuģa apkalpei un ekspedīcijas dalībniekiem sākotnēji tika melots par tās galamērķi. Tikai nonākot Madeirā, Amundsens komandai, kā arī pārējai pasaulei paziņoja par saviem plāniem, turklāt viņš varēja justies diezgan atvieglots, jo neviens no apkalpes neatteicās piedalīties.

Dažādi maršruti un sekmes

Nonākot Antarktīdā Skots izvēlējās tieši to pašu izsēšanās vietu, kuru bija izmantojis savā pirmajā ekspedīcijā. Tālāk bija ieplānots doties pa Šekletona pēdām.

Skota un Amundsena dažādie maršruti

Amundsens turpretī ievēroja, ka vieta, kuru Šekletons savā ekspedīcijā bija atzinis par pārāk nestabilu nometnes ierīkošanai, tomēr ir gana stabila, tāpēc ierīkoja savu nometni tieši tur. Šāda starta vieta Amundsena mērojamo maršrutu saīsināja par aptuveni 100km. Interesanti, ka ledus gabals, uz kura Amundsens ierīkoja nometni, atšķēlās un aizpeldēja uz ziemeļiem tikai 2000. gadā.

Viena no Skota izsūtītajām pētnieciskajām grupām uzdūrās Amundsena nometnei īsi pēc tās ierīkošanas. Uzzinot par šādu notikumu pavērsienu, Skots sākotnēji bijis pārskaties, tomēr vēlāk savā dienasgrāmatā veica mierīgu ierakstu, tajā skaidrojot,ka tas tāpat neko nemainot, jo sacensība galu galā neesot svarīgāka par ekspedīcijas zinātniskajiem mēŗķiem.

Ja Amundsena ekspedīcija ceļā uz polu piedzīvoja tikai nelielas aizkavēšanās, tad Skota ekspedīcija konstanti iekūlās dažādās likstās. Lielā mērā tur var vainot laika apstākļus, kuri Skotam bija smagāki, sevišķi atpakaļceļā. Vēlāk izrādījās, ka Amundsena maršruts ir ne tikai īsāks, bet arī nepieciešamie kāpnieni ledājos ir vieglāk pārvarami.

Amundsens dienvidpolu sasniedza 1911. gada 14. decembrī. Kopumā ceļā no bāzes nometnes līdz polam un atpakaļ, viņš pavadīja 99 dienas. Polā tika uzslieta telts ar Norvēģijas karogu, kurā tika atstāta vēstule Norvēģijas karalim. Vēstulei tika pievienota zīmīte, kurā Skots ir lūgts šo vēstuli nogādāt, gadījumā ja Amundsena ekspedīcija neatgrieztos.

Skots polu sasniedza 35 dienas vēlāk, tikai, lai atrastu tur iepriekšminētās Amundsena ekspedīcijas mantas. Skots savā dienasgrāmatā pēc tam rakstīja:

“The Pole. Yes, but under very different circumstances from those expected … Great God! This is an awful place and terrible enough for us to have laboured to it without the reward of priority.” He concluded the entry: “Now for a desperate struggle [to get the news through first]. I wonder if we can do it.”

Atpakaļceļā Skota ekspedīcija piedzīvoja tam gadalaikam netipiski smagus laika apstākļus, kuri beigu beigās noveda pie  5 cilvēku lielās ekspedīcijas komandas bojāejas. Tie trīs no viņiem, kuri tika vistuvāk pārtikas resursu punktam, kādi tika izvietoti pa ceļam, nomira no bada un dažādām novārguma slimībām tikai 11km no glābiņa.

Skota ekspedīcija dienvidpolā

Dienvidpols iekarots

Ļoti ilgu laiku Amundsena sasniegumu aizēnoja Skota ekspedīcijas traģiskais iznākums. Vēlāk gan Skota virzienā tika raidīta kritika par daudzajiem it kā nepareizajiem lēmumiem, kas beigu beigās arī noveda pie šāda iznākuma, tomēr pēdējos gados šī kritika tiek atspēkota ar jaunām biogrāfijām u.c materiāliem.

Amundsens iegāja vēsturē kā viens no visu laiku panākumiem bagātākajiem pētniekiem, kura vārds saistāms arī ar Ziemeļpola iekarošanu.

______________________

Izmantotie materiāli:

http://en.wikipedia.org/wiki/History_of_Antarctica

http://en.wikipedia.org/wiki/Antarctica

http://en.wikipedia.org/wiki/Terra_Nova_expedition

http://en.wikipedia.org/wiki/Amundsen%27s_South_Pole_expedition

http://en.wikipedia.org/wiki/Roald_Amundsen

+ Daudz citur salasītu un saklausītu detaļu.

]]> http://karlis.ievins.lv/antarktida-agrinie-polarpetnieki-sekletons-amundsens-un-skots/feed/ 0 http://karlis.ievins.lv/polar/ http://karlis.ievins.lv/polar/#comments Wed, 24 Mar 2010 23:27:17 +0000 Karlis Ievins http://www.karlis.ievins.lv/?p=344 Kā jau minēju iepriekšējā rakstā par bloga atdzīvināšanu, kādu brīdi biju ļoti aizrāvies ar visu, kas saistīts par polārpētniecību, ziemeļ & dienvid polu utt. Šajā laikā es pamanījos salasīties daudz interesanta, noskatīties vienu otru filmu, un es noteikti negribētu to visu laika gaitā pazaudēt.

Smieklīgi, bet šausmu filmas – klasiskas The Thing noskatīšanās manī radīja skaidru vēlmi kādreiz pastrādāt kādu pusgadu vai vairāk tur Antarktīdā (Par to, kādas ir iespējas to tiešām darīt, vēlākos ierakstos). Tad nu ir nolemts to visu piefiksēt savā blogā, turklāt formā, kuru būtu interesanti lasīt arī tiem, kas vēlas šo to uzzināt par polārpētniecību mūsdienās, Amundsena laikos utt.

Kā sākās mana “polār-apsēstība”

Sesija ir gada iedvesmojošākais laiks! Tieši tad, kad tev vairs nav laika pilnīgi nekam citam kā vien izglītībai, tu spēj atrast tik lielu interesi darīt kaut ko, kas absolūti NAV saistīts ar mācībām. Nu un man izdevās atrast tēmu, kas bija gana tāla no Datorzinātnēm.

Viss sākās ar šo nejauši noskatīto TED video, kurā Bens Saunders (Ben Saunders) stāsta par savu veiksmīgo mēģinājumu sasniegt ziemeļpolu vienatnē, izmantojot tikai paša spēkus (bez suņiem, sniega močiem uttjp). Stāstījums ir tiešām aizraujošs un atraktīvs, tā kā iesaku noskatīties visiem.

Tam nekavējoties sekoja rakšanās cauri wikipēdējai un citiem materiāliem. Es ātri vien apjēdzu, ka Ziemeļpols būtībā ir tikai peldošo ledus kluču komplekss ar zivīm, roņiem un polārlāčiem, turpretī otrā pasaules galā atrodas Antarktīda, kas ir vismazāk pētītais un noslēpumiem bagātākais kontinets un planētas.

Antarktīda. Ko varat sagaidīt.

Sevišķi interesanti ir tas, ka Antarktīdā ir pat diezgan nopietna pētnieciskā pilsēta – Makmurdo (McMurdo). Tās vēsture, iedzīvotāju(darbinieku) sastāvs, enerģijas nodrošināšanas metodes utt. vien ir vesela ieraksta vērtas, tā kā par to visu noteikti vēlāk.

Zelta ādere bija Skota Nuttera (Scott Nutter) blogs – SCOTT OF THE ANTARCTIC. Skots ir fiziķis, kas divas reizes devās uz McMurdo, lai laistu un ķertu balonus ar kuriem tika veikti dažādi eksperimenti. Viņš katru notikumu dokumentēja savā blogā + to papildināja ar unikālām fotogrāfijām par dzīves ikdienu McMurdo, kas principā ir liels retums.

Bez šaubām neiztiksim arī bez ieskata vēsturē – šeit gan pietiks ar īsu atstāstu par Amundsena un Skota skriešanos par atklājēja titulu.

Papildus iesaku apskatīt

TED: Lewis Pugh Swims the north pole – Brits nopeld kilometru (!!) ziemeļpolā, lai pievērstu uzmanību globālās sasilšanas problēmām.

Encounters at the End of the World - Satriecoša dokumentālā filma par Antarktīdu. Patīk klāstījuma metode – vide tiek paskaidrota stāstot par cilvēkiem, kas tajā dzīvo.

Polārpētnieka Bena Saundersa blogs.

Ilustrētās Vēstures 2010. gada marta nr. Raksts par Amundsena ekspedīciju uz Ziemeļpolu ar dirižabli.

Kas ir sadarīts

2009. gada martā, kad es metu mieru blogošanai, relīzei tuvojās mans pirmais lielais projekts kā programmētājam manā darba vietā – daudzspēlētāju spēle Pentagons.lv. Uhh. cik tas bija aizņemts laiks. Spēle bija liels liels panākums, par spīti dažen dažādām likstām, kā rezultātā šobrīd tā ir piedzīvojusi vairāk inkarnācijas nekā es spēju saskaitīt. Ja pieskaita draugiem.lv esošās versijas, tad kopumā būs vairāk kā 100 000 spēlētāju, kas priekš pirmā projekta un Latvijas laikam nav tik slikti.

Vēl ir daudz strādāts pie sekoman.lv dažādām iespējām, kā arī viena otra cita portāla.

No profesionālā viedokļa tādad viss ir gājis ļoti ļoti labi.

Turpinot par mazliet garīgākām vērtībām. Esmu redzējis un galvā uzrakstījis recenzijas daudzām lieliskām filmām(ar District 9 un Inglorius Basterds priekšgalā), nemaz nerunājot par mūzikas albumiem (Pēdējā laikā esmu krtis uz veciem U2 gabaliem un Noru Džounsu), bet diemžēl nekas no tā visa nav tapis pierakstīts uz papīra.

Manā dokumentu mapītē mētājas arī divi aizsākti ceļojumi apraksti, no kuriem pirmajam – par Norvēģiju, visticamāk nekad neredzēt dienas gaismu, par spīti faktam, kas tas ir uzrakstīts, bet tikai jāsakārto. Savukārt par neseno Londonas apciemojumu es vēl ceru uzrakstīt. Šobrīd esmu ticis tikai līdz piezīmju izveidošanai.

Kas labs izlasīts

Lasījis esmu relatīvi maz, vasarā vēl dažas grāmatas nolauzu, bet kopš beigusies ūdenspīpes un balkonu sezona, kaut kā nesanāk. Tomēr no labākajām grāmatām, ko es esmu nolauzis varu minēt fantastisko “Pēdējais Elfs” un “Pēdējais Orks”, kuras, maigi izsakoties, “norāva jumtu”.

Šobrīd kaudzītē stāv un daļēji izlasītas ir: Kastro biogrāfija, Markesa stāstu krājums, Myths of Innovation un vēl šis tas. Kādreiz arī draudzenei ir plāns atņemt paša dāvināto “Into The Wild”. (iesaku noskatīties vismaz filmu)

Kas ir ieplānots

Šobrīd esmu vairāk vai mazāk nofokusējies uz ar darbu saistītu tematiku, pētu dažādas SEO(riebjas šis saīsinājums. skan lēti un modīgi) lietiņas, lasu par webmarketingu (kā jau visi), darbojos ap visādām AJAX lietiņām (ir doma pētīt tā piedāvāto alternatīvu efektivitāti iekš kursa darba.).

Bet kas ir pats galvenais, esmu sapratis, ka manas interesas ir pārāk nofokusējušās ļoti loģiskā un praktiskā virzienā, tādēļ es atdzīvinu blogu, lai prātuļotu par filmām, mūziku un citām nepraktiskām lietām. bum.

Iesaku

Kamēr vēl nekas daudz nav sarakstīts, iesaku uzmest aci manam sekoman.lv profilam, kur es ikdienā rakstos (tas viss tiek mirrorts arī tajā otrā, tikai meklējot @Kievins), tikmēr iesaku uzmet aci manai listei ar lietām, kuras esmu atzīmējis kā lasīšanas vērtas.

No manas sesijas laika apsēstības ar Polārajām lietām. Dzīve iekš McMurdo un citas interesantas lietas.

Kā Evans mēģināja pazust, bet internets viņam to neļāva. Wired eksperiments.

No Maskavas līdz Vladivostokai ar vilcienu. Video.

Kā Apple sanīdās ar Google un sākās mūsu laika lielākais karš par ietekmi IT industrijā.

“Šodien ir parasta slinka sestdiena. Es nolemju nokāpt lejā līdz virtuvei, lai uztaisītu sev krūzi tējas. Jau sniedzoties pēc ierastās piparmētru tējas paciņas, kurā atlikuši pārdesmit vecie labie maisiņi, ieraugu neparasta izmēra paciņu. Metu piparmētras pār plecu un grābju kruto jaunā stila paciņu un veru vaļā. Skatos, ka tur ir iekšā ir piramīdas formas maisiņi. Nepacietīgi es apleju vienu tādu ar karstu ūdeni, pacilāju augšup lejup, procesā priecājoties par to, ka šie maisiņi tējā turas daudz stablilāk, lenāk grimst un vispār ir veidota no citāda materiāla. Tad es pagaršoju tēju un saprotu, ka nekad vairs nedzeršu citu tēju. Vecie maisiņi taču ir pilnīgs “oldskūls” . “

Droši vien apmēram šādu reakciju no patērētāja gaidīja Lipton inženieri, kas tā vietā, lai būvētu raķetes vai tiltus, pavadīja neskaitāmas nedēļas izstrādājot jaunu, “inovatīvu” versiju kaut kam, kas tāpat strādā lieliski. Sagaidīja? Ne tuvu tam. Interesi toties izraisīja.

Cik dzirdēju, tad šos piramīdas maisiņus arī kaut kur reklamējot, tomēr es neesmu neko tādu iepriekš manījis.

Tomēr tas ir stulbi.  Cilvēki, kas pavadīja dies vien zin, cik ilgu laiku izgudrojot šo tējas maisiņu takš visi ir kvalificēti inženieri. Viņi varēja pavadīt savu laiku darot kaut ko tiešām vērtīgu. Tā vietā viņi vienkārši pelnīja naudu radot kaut ko, kas uz mirkli sagrābs cilvēku interesi (es esmu pierādījums tam, ka tas arī viņiem izdevās).

Ja šos tējas maisiņus uztvertu tāpat kā uztver jaunievedumus tehnoloģiju jomā, tad tagad kāds jau būtu izveidojis šim tematam veltītu portālu, kurā kaislīgi debatētu veco tējas maisiņu piekritēji sakot, ka jaunie ir domāti tikai zīmuļiem, bet piramīdu lietotāji tos otrus uzskatītu par novecojušiem “krabjiem”, kuri vienkārši nevar atļauties jaunos, stilīgos tējas maisiņus, un tāpēc cepas.

Es sekoju līdzi jaunākajām tehnoloģijām, tāpēc nākošreiz dzerot tēju ārpus mājas es paprasīšu oficiantei vai šī tēja ir gatavota ar piramīdas formas maisiņiem. Ja viņa atbildēs, ka nav, tad es augstprātīgi paskatīšos viņas virzienā, vienlaicīgi nodomājot, cik gan nožēlojami atpalicis šeit viss ir, un došos prom. Lūk tā. Lai dzīvo mūsdienu bezjēdzīgā zinātne.

P.S bildes nav sevišķi fantastiskā kvalitātē, bet nu man bija slinkums dedzināt gaismas un meklēt kur atstutēt aparātu, lai bez zibenes visu smuki sabildētu.

Koncerts notika Svētdien, Powerline arēnā, Hambrgā. Biļetes biju iegādājis jau labi sen, attiecīgi pasākums arī tika gaidīts jau ilgi ilgi. Mana vieta bija augšējā stadiona lokā, pa kreisi no skatuves. Attālums varbūt arī paliels, bet redzamība bija ļoti laba. Jāpiebilst, ka Koncerts bija izpārdots. Tāpēc ar netiku pie vietas pūlī.

Coldplay sāka koncertu ar dziesmu Life in Technicolor, turklāt tai skanot viņi vēl atradās aiz tāda kā priekšskara. Dziesmas beigās tas nokrita un uzreiz sākās Violet Hill, kas arī ir pirmais singls no albuma Viva la Vida.

Tā viņi turpināja pārmaiņus miksējot dziesmas no Viva La Vida un vecākiem albumiem. Pūlis bija relatīvi atsaucīgs, bet šķita, ka es esmu vienīgais, ka tribīnēs aktīvi dzied līdzi un vispār nevar nosēdēt mierā.

Bija arī vairāki negaidīti mirkļi. Piemēram, vienā brīdī pēc dziesmas visa grupa ar miesas sargiem aizskrēja uz pavisam otru arēnas galu un apstājās vidējā loka stūrī pie kāpnēm. Viņi nokomentēja, ka priekšā stāvošie jau viņus ir atskatījušies, un tagad lai iespēja uz viņu neglītajiem ģīmjiem palūrēt tiek arī pārējiem. Tā nu viņi tur 4 saspiedušies kā kroga dziedoņi nospēlēja The Scientist. Pēc tam vēl bija īsa, īru pubu stila dziesmiņa, kuru dziedāja bundzienks, bet Kriss Mārtins spēlēja mutes ermoņikas.

Vēlāk koncertā tika izslēgtas visas gaismas, atskaitot dažus prožektorus, kas notēmēti uz Mārtinu, kurš spēlēja klavieres. Un tā kādas 2 min. Klavieres viņš spēlēja ļoti meistarīgi, vismaz no nepratēja skatpunkta noteikti. Tad negaidīti viņš sāk spēlēt Viva La Vida pirmās notis, ieslēdzās gaismas un publika vienkārši “uzsprāgst”.. ģeniāli.

Es esmu bijis uz diezgan daudziem koncertiem, tomēr es nekad nekad nebiju redzējis, ka kāds tik enerģiski ņemtos pa skatuvi, kā to darīja Mārtins. Viņš streipuļoja kā dzērājs, lēkāja, meta kūlēņus, gulēja un ko tik vēl ne. Es brīžiem nespēju saprast, kā viņš pamanās noturēties uz skatuves atmuguriski skrienot un lēkājot.

Publika gan visumā nebija sevišķi atapīga. Lielais vairums vāciešu tā arī nesaprata, kad viņiem ir vienā balsī jādzied līdzi utt. Katrā gadījumā koncerts bija ārprātīgi iespaidīgs. Labākais uz kādu jebkad esmu bijis.

Un un un, kad publika viņus pasauca atpakaļ, tika nospēlēta arī Yellow. Aiz sajūsmas gandrīz apkritu. Fantastiski.

Nu ja. Sapnis piepildīts.

Laiks ir rudenīgs, sāpes ceļgalā arī saka, ka tuvojas šis neciešamai gadalaiks (pateicoties savai traumai, es līdzīgi kā pensionāri izjūtu gadalaiku maiņu ar locītavu sāpēm..  ), tātad eju bruņojies ar lietussargu un jaku. Vispirms ir ieplānots uzmest aci  Putuplasta cūkai, jo galu galā kādu 100 daļu no tās izmaksām nosedzu arī es ar savu ziedojumu. Secinājums, nauda ir labi investēta, jo cūka tiešām ir forša. Turklāt, cik sapratu, tad tā ir novietota aptuveni tur pat, kur bija plānots likt tās 30 000 Ls dārgo buržuju māsīcu. Katrā ziņā ruksis izskatās solīds, turklāt tā konstrukcija šķiet pat ļoti izturīga. Tas varbūt tādēļ, ka putuplasts tur ir tikai tā bai ze vej, jo ir arī dēļi un šķiedras pārklājums, ja nemaldos.

Tālāk uzreiz devāmies uz Visuma noklausīšanās staciju. Uzreiz teikšu, ka tā bija tā Baltās Nakts daļa, kuru gribēju redzēt visvairāk. Te vairs nav runa par mākslu, šī ir zinātne, kas padarīta uztverama ikvienam ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību. Dzīvajā no Irbenes radioteleskopa tiek straumēts signāls, kas tiek interpretēts skaņas formā. Izklausās pēc neparedzama, dinamiska ambience gabala. Rodas ideja, ka kāds varētu to palaist caur filtriem, pielīdzināt, sacept ripuļos un tirgot. Kopējais iespaids ir pat ļoti labs. Tikai lieta tāda, ka tur īsti nav ko ilgstoši darīt, tu pastāvi, paskaties un paklausies, lai drīz vien dotos prom un vēl 20 minūtes ar visiem līdzgājējiem prātotu, cik tieši tas bija iespaidīgi.

Ap šo brīdi laiks sāka maitāties, tāpēc pieauga arī mūsu tempi. Izskrējām cauri dažiem vecrīgas/centra objektiem, kuri sevišķi gan neaizrāva. Pie Operas vispār bija dīvaini. Dīdžeju telts, kurā tiek spēlēts kaut kāds ambience brīnums (nepiedur tamlīdzīga mūzika, tāpēc nemācēšu precīzi klasificēt) un uz starmešu apgaismotās Operas sienas kāds kaut ko mēģina vēl projecēt.. sviestaini.  Līdzīgu komentāru varētu dot arī par citiem paša centra objektiem. Vai nu es nesapratu ko tieši man vajadzēja baudīt lietainā laikā, zem atklātas debess vērojot uz nelīdzenas sienas projecētus bezsakarīgus attēlus, vai nu daudz kas jau bija beidzies ap to brīdi, kad es tur nokļuvu. Un bezmaksas padoms, ja tu organizē pasākumu, tad lūdzu neizmanto lētu, slikti noregulētu projektoru, jo tas visu sabojā.

Tālāk lecām mašīnā un devāmies uz andrejsalu. Tur esošajai foto izstādei diemžēl pagājām garām, noturot to par kaut ko pilnīgi citu. Visādi citādi tur bija tikai dažas instalācijas, kuras es jau atkal īsti nevarēju uztvert, vai nu viņas bija vājas. Vēl tur paralēli bija pāris mājas, kurās dikti uzbāzīgi skanēja tuc-tuc-tuc stila mūzika un spīdēja lāzeri. Vien-vārd-sakot Andrejsalā šoreiz fīlingu nekādi noķert nevarēju. Varbūt vainīgs lietus un nogurums.

30 sekunžu rezumējums

No lietām, kuras es redzēju, ļoti iespaidīga bija Visuma noklausīšanās stacija, nepievīla arī putuplasta cūka. Cilvēku kopumā nebija daudz, katrā ziņā mazāk kā muzeju naktī noteikti. Bet nu es gājienu sāku ap 23:00 (Baltā Nakts kā nekā), tā kā varbūt agrāk bija vairāk. Pasākumu pabojāja lietus un daļa no apskates objektiem bija ne tā ka ļoti manā gaumē, bet es piebildīšu, ka es neredzēju pilnīgi visus. Radās sajūta, ka tie tur būtu tāpēc, lai kaut kas būtu, nevis tāpēc, lai meistarīgi nodotu savu vēstījumu, kā tas būtu jādara mākslai. Vai varbūt es esmu naivs, dumjš un nesaprotu neko no mūsdienu mākslas.