0

Pablo Francisko – balstiņa no filmu priekšskatiem.

Iesaku noskatīties, tiešām smieklīgi.

[yt]ZPBvFXf9Q2U[/yt]

5

Atziņas vērojot televizoru, jeb viva la satelīts

Pēdējā laikā esmu pārstājis sēdēt bezgalīgas stundas pie datora, un tā vietā sācis bezgalīgi ilgi lūrēt TV, kas patiesībā ir diezgan izglītojoši, un ļauj pārdomāt daudz un dažādas lietas, par kurām tu nekad nedomātu tāpat vien.

Piemēram, šodien es skatījos Viasat History, kurā bija raidījums par kodolieročiem un WW2. Atklājās, ka nacistiskā Vācija būtu varējusi uzvarēt karu, ja vien kāds tās zinātnieks, Verners Heizenbergs (Werner Heisenberg) būtu pareizi aprēķinājis to, cik daudz Urāna 235* ir nepieciešams kodolbumbai. Puisis drusku aizšāva garām un secināja, ka ķēdes reakcijas izraisīšanai vajadzētu 13 tonnas Urāna 235. Šāds apjoms nopietnu ieguldījumu gadījumā būtu iegūstams aptuveni 150 gados..

Bet viss kļūst vēl interesantāk. Divi viņa skolnieki, ebreji, kas pašsaprotamu iemeslu dēļ bija aizbēguši no Vācijas (BTW zinājāt, ka neskatoties uz to, ka ebrejus draudēja nogalināt valstiskā līmenī kopš 1934. gada, valsti pameta tikai aptuveni 400 000?! ) veica paši savus aprēķinus un secināja, ka pietiktu ar kilogramu* Urāna 235, lai izveidotu bumbu. Viņi arī secināja, ka ja jau paši spēj ko tādu aprēķināt, tad Heizenbergs noteikti būs izdarījis to pašu, un tāpēc vispār tikai sākās notikumi, kas noveda pie manhetenas projekta un abām pirmajām “miera nesējām” – Resnuļa un Mazuļa.

Tātad pasaule šodien ir tāda, kāda tā ir dēļ viena nepareiza aprēķina..

 Visiem patīk bildes

___________________

1* Skaitlis 235 apzīmē Urāna neitronu un protonu summu

2* Viens kilogramms Urāna 235 ir nedaudz lielāks par ping ponga bumbiņu.

4

Placebo koncerts

Vakar biju aizvilcies uz Placebo koncertu Arena Rīga, un visā visumā bija baigi labi, BET:

  • Bija ļoti karsts. Šķiet publikā varēja būt 40+ grādi…
  • Nebija gaisa. Milzīgais cilvēku skaits visu ātri izelpoja.. Ik pa brīdim no augšas tika atpūsts drusku vēsais gaiss, bet tas necik ilgi nekad neturpinājās.
  • Bija dikti saspiesti. Bijām diezgan tuvu priekšai, bet nū ne jau tik tuvu… Diezgan liela grūstīšanās, stumdīšanās sanāca + dēļ karstuma visi bija slapji, tāpēc patīkami tas nebija.. Ja visi tev blakus esošie palecās, tad gribot negribot palecināts tiki arī tu.

Bet, bet tomēr bija labi, grupa tiešām patika. Jauki, ka viņi pārāk nekoncentrējās uz pašām jaunākajām dziesmām, spēlējot tās galvenokārt populārākās… Iesāka ar 3 populārajām dziesmām no jaunā albuma (Meds saucās): Infra Red, Meds un Song to say goodbye. (Tādā secībā )

Pa vidam paspēja nospēlēt visas pārējās labās, bet īpašs prieks bija par “Every me and Every you” un “The Bitter end”

Līdz nākošajam koncertam, Muse, gan vēl ilgs laiks palicis…

0

Muzeju nakts

Visnotaļ sen nav sanācis neko īpaši rakstīt, tāpēc varbūt šodien paspamošu tā kārtīgāk.

Šo sestdien bija tāda lieta kā muzeju nakts, kuras laikā arī es pamanījos šur tur aizklīst, bet tā kā īpaši netika piestrādāts pie tā, lai tiktu apmeklēti pēc iespējas vairāk muzeju, pabijām tikai uz diviem pasākumiem… Pirms pasākuma tika apmeklēts kino (Spiderman 3 – visai labi, gāju dēļ dziesmas, bet filma arī bija ok… ) un tika papiknikots kanālmalā netālu no Operas… Tā jauki…

Pēc tam tika satiktas pārējās un visi kopā devāmies uz Andrejsalu, kur bija dažādi pasākumi – dīvainie velosipēdi, mūzika, gleznu un foto izstādes utt. Visumā tīri ok, bet kaut kā ilgi tur neuzkavējāmies..

No Andrejsalas mēs devāmies uz tādu vietu kā Goija, kur dzērām stipri dīvainu tēju.. Vairāk neatceros kas tas par brīnumu bija, bet bija interesanti.. Sākotnēji ellīgi saldi ar rūgtu pēc garšu, pēc tam tik rūgti, ka mēli rauj čokurā. Katrā gadījumā man pēc tā visa sāpēja vēders (un ne man vienīgajam)    Kā jau teicu – interesanti.

Pēc tam aizdevāmies atpakaļ uz Andrejsalu, drusku pastaigājām pa sliedēm utt.. Šeit pirmo reizi redzēju kā pārslēdzas pārmijas, pie tam ar cilvēkiem uz tām… Sabijāmies tā neslikti, un labi, ka tikām cauri tikai ar sabīšanos. Andrejsalā pabijām vēl kādas 15 minūtes un tad devāmies tālāk uz centra pusi.

Iegājām fotogrāfiju muzejā un pēc tam sākām klaiņot apkārt.. Ap kādiem 3 vai 4 pašķīrāmies un devāmies mājās.. Pirmo reizi noķēru sev taksi..

Visā visumā jautrs pasākums sanāca..

3

Konans ciemojas Intel

Viens no maniem mīļākajiem komiķiem – Conan O’Brien (un no retajiem man zināmajiem), bija aizgājis paviestoties pie Intel. Tā tīri neslikti paņirgājās par darba apstākļiet tur, gairlaicību, darbiniekiem (citējot “nerds”) utt. Visumā jautri.

[yt]lvv28t8WR4E[/yt]

5

Latvijas laika avīzes

Laacz.lv uzgāju interesantu padarīšanu – Zemgales Balss” arhīvu no 1924. līdz 1937. gadam. Man pašam uzreiz, kā jau vēsturē ieinteresētam, radās nepārvarama vēlme ielīst un apskatīties, ko rakstīja avīzes pēc Ulmaņa valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā.

Atceros kā vēstures stundās mums agrāk deva lasīt visādas vecas avīzes.. Toreiz visi baigi priecājāmies par sludinājumu sadaļu. Šķiet, ka tā arī vislabāk parāda kā dzīvoja vienkāršā tauta tajā laikā.

2

Bērnu iegribas un metodes

ņemts no EOZ. Ir vērts lasīt visu to garo penteri. Ticiem man..

Maršruta taksometrs pilns ar pasažieriem, visi klusē un savā nodabā kaut ko domā.Pieturā atbrīvojas vieta uzreiz aiz vadītāja un tajā apsēžas jauna sieviete, apmēram 22-23 gadus veca ar savu 4 gadus veco meitiņu. Viņa sēž ar muguru braukšanas virzienā, ar seju pret visiem pārējiem pasažieriem. Tikko maršruta taksometrs izkustās, mazā meitenīte sāk činkstēt: “Mammu, nu nopērc man bārbiju.. Lūdzu, nopērc..” Pie tam, dara to neatlaidīgi un visdažādākajās tonalitātēs. Visiem pasažieriem šī īdēšana jau krietni bija līdz brošai, kad beidzot māmiņa neiztur un asā tonī atcērt: “Nu priekš kam tev bārbija? Tev mājās jau ir trīs bārbijas!”

Šajā brīdī meitenītes stratēģija mainījās. Viņa sapūtās un apklusa. Vēl pēc pāris pieturām dusmīgā balsī ierunājās: “Ja tu nenopirksi man bārbiju, es par tevi kaut ko pastāstīšu vecmāmiņai!”
Māmiņa – nu ko tad tu tādu viņai par mani pastāstīsi?..
Meita – pastāstīšu, pastāstīšu. Es kaut ko redzēju.

Visi pasažieri saausījās un ar aizturētu elpu sekoja, kas notiks tālāk.

Māmiņa – nu un ko tad tu redzēji?
Meita – es redzēju kā tu vakar tētim bučoji pincīti!

Maršruta taksometru pāršalca smieklu vētra, sieviete apturēja taksometru, piesarkusi paķēra meitu padusē un izleca ārā no busiņa.

Domājiet ar to viss beidzās? Ne tuvu! Viņas vietā iekāpa vīrietis ar savu apmēram 8 gadus veco dēlu. Visi pasažieri turpināja mocīties smieklu konvulsijās, vīrietis, protams, neko nesaprata un tikai dumji smaidīja.

Pēkšņi dēls ierunājas: “Tēti, nu nopērc man zaldātiņus..”

Taksometra pasažieri ierēcās ar divtik lielu jaudu, šoferim bija jāaptur taksometrs, jo viņš no smiekliem nevarēja pabraukt.
Kad šoferis bija atguvis elpu un varēja jau parunāt, viņš pagrieza pret salonu savu piesarkušo seju un ar smieklu asarām acīs paziņoja: “Vecīt, tu labāk viņam nopērc tos zaldātiņus – tici man, tā būs labāk!”

Vīrietis ar dēlēnu brauca vēl pāris pieturas, visi pasažieri locījās smieklos, bet viņš skatījās uz pārējiem ar dziļu neizpratni acīs.

Pilnīgs vāks…

Lapas ... 1 2 3 4